Par DNS var ne tikai dziedāt – tas noder arī noziegumu atklāšanā. Pagājušā gadsimta 80tajos gados britu ģenētikas pētnieks Aleks Džefrijs nāca klajā ar ideju, ka cilvēku atšķirīgo DNS kā pierādījumu identifikācijas nolūkos var izmantot kriminālistikā. Bet DNS atklājumu pirmsākumi meklējami jau tālajā 19. gadsimtā, kad šveicietis  Fridrihs Mišers no strutās esošajām leikocītu šūnām izdalīja kodolus tajos atrada no olbaltumvielām atšķirīga vielu, kurā ir daudz fosfora un maz sēra, un to nosauca par nukleīnu. Vēlākie pētījumi apliecināja, ka nukleīna sastāvā ir divu veidu nukleīnskābes- dezoksiribonukleīnskābe un ribonukleīnskābe. Pagājušā gadsimta vidū amerikāņu molekulārbiologs Džeimss Votsons kopā ar Frānsisu Kriku un Morisu Vilkinsu izpētīja DNS jeb dezoksiribonukleīnskābes molekulas struktūru un par to saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā.

DNS molekulu pilns komplekts, kas mitinās organisma šūnā, ir genoms. Latvijā ar tā noslēpumu izzināšanu nodarbojas Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, kura pārziņā ir mūsu valsts iedzīvotāju genoma datubāze – Latvijas Nacionālā biobanka, kas ievāc, uztur un apstrādā iedzīvotāju zinātniskiem mērķiem ziedotos bioloģiskos paraugus. Gēnu pētniecība ir būtiska nākotnes slimību risku modelēšanā un novēršanā, turklāt Latvijas populācijai raksturīgo variāciju izpēte ir svarīga nākotnes populācijas ģenētikas izpētes vērtība, jo tā aizpilda svarīgu robu Eiropas ģenētiskajā ainavā. Nesen Biomedicīnas pētījumu centra zinātnieki nāca klajā ar visai intriģējošu faktu, ka Latvijas iedzīvotāja genoma struktūrā dominējošā esot zilā krāsa, kas liecinot par visai reto mednieku – vācēju genomu.

„Nākotnes pieturā” viesojas Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece un Genoma centra vadītāja Ph D Monta Brīvība. Viņa ir aktīvi iesaistījusies vairākos genoma izpētes projektos, tostarp Eiropas iniciatīvā “1+ miljons genomu”. Savulaik, kā Latvijas Universitātes fonda stipendiāte, Monta strādājusi pie pētījuma par bērnu ļaundabīgo audzēju diagnostikas un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā, bet zinātnisko doktora grādu bioloģijā ieguvusi par darbu, kas veltīts molekulāro faktoru 2. tipa cukura diabēta terapijas efektivitātes un komplikāciju riska novērtēšanai izpētei.