Šogad septembrī notikušajā ikgadējā L’Oreal–UNESCO balvas pasniegšanā sievietēm zinātnē viena no trim Latvijas laureātēm bija Christina Bajo Santos Bioloģijas zinātņu doktorante ir spāniete, bet jau vairākus gadus strādā Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Viņa strādā pie jaunas metodes, kas ātri un viegli mājas apstākļos ar urīna paraugu ļautu vīriešiem noskaidrot – ir vai nav viņiem prostatas vēzis. Izklausās vienkārši, bet darbs pie šīs metodes ir gana sarežģīts, jo vispirms jāiemācās “izlasīt šūnu sūtītās draudu vēstules”.
Ko vajag, lai to ieviestu ikdienā?
Pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā darbojas jau deviņus gadus un, lai arī ir spāniete, savu darbu sauc par ieguldījumu Latvijas zinātnē. Darbošanos savā pētniecības laukā viņa skaidroja šādi: “Mani allaž ir vadījusi milzīga zinātkāre un vēlme izprast notiekošos procesus un mehānismus dabā, un zinātne man ļauj apmierināt šo manu zinātkāro prātu.”
Runājot par viņas pētniecības lauku, zinātniece skaidroja – projekta mērķis ir atklāt jaunus veidus, kā diagnosticēt, prognozēt un uzraudzīt prostatas vēža attīstību nākotnē, veicot urīna un asinsplazmas analīzi. Šo metodi viņa sauca par neinvazīvu un precīzāku, salīdzinot ar pašreizējām iespējām protstatas vēža noteikšanai, kas notiek, pacientam nododot asinis no vēnas. Tomēr, lai nākotnē metodi varētu ieviest ikdienā, vēl vajadzīgs gan laiks, gan nauda, gan arī vēl vairāk klīnisko pētījumu.
Vaicāta, vai pietiek tikai ar urīna paraugiem, viņa sacīja: “No slimnīcas vācam asins un urīna paraugus, tad izdalām vezikulas, – sīkas lipīdu membrānas daļiņas, kuras izdala jebkura veida šūnas un kuras var atrast urīnā vai asinīs. Pēc tam mēs analizējam saturu un izvērtējam konkrētu ribonukleīnskābju (RNS) molekulu klātbūtni, ko izdala prostatas vēža šūnas, un šī metode parāda, vai ir aktīvas prostatas vēža šūnas. Šobrīd šo analīzi var veikt tikai laboratorijā, bet doma ir nākotnē šo testēšanu padarīt vienkāršāku, proti, vīrietis aiziet uz aptieku, nopērk testa strēmeles un pats mājas apstākļos, urīnā ieliekot šo strēmeli, var redzēt, kādi ir viņa prostatas veselības rādītāji.” Viņa sacīja, ka šī sistēma ir specifiskāka par PSA jeb prostatas antigēna marķieri, jo šī metode prostatas vēzi spēj atšķirt no citiem labdabīgiem prostatas stāvokļiem, kamēr tipiskais PSA to nevar izdarīt.
Izlasīt šūnu draudu vēstules
Darbs pie vēža biomarķieru izstrādes notika kopā ar Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes kolēģiem, un viena no projektā iesaistītajām pētniecēm bija šīs fakultātes profesore un medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa. Viņa sacīja: “Tas bija pētījums, ko veica Biomedicīnas pētījumu centrā projektu grupa, un mūsu uzdevums bija izdalītos paraugus analizēt, kā tas mijiedarbojas ar dažādām šūnām. Vezikulas ir tādas paciņas jeb pūslīši, ar kurām šūnas apmainās, kas satur dažādu informāciju. Varētu teikt, ka mēs visi esam saņēmuši pakomāta vai pasta sūtījumu, – mēs to paņemam, aiznesam mājās, atveram, iepazīstam saturu. Līdzīgi PSA arī ar šiem pūslīšiem starp šūnām – tur ir adresāts, adresāts paciņu saņem, šūnas iekšienē tā tiek atvērta un izlasītas instrukcijas, un seko kāda darbība. Tas bija ļoti interesants projekts, kurā iemācījāmies tik daudz par šūnu pasauli un šūnu saziņas veidu, jo mēs runājam valodā – tas ir mūsu saziņas rīks, bet šūnām arī ir savi saziņas rīki, un tie pūslīši, kas satur informāciju, arī ir tas šūnu saziņas rīks.” Riekstiņa skaidroja, ka tagad pētnieki mācās šo valodu, lai saprastu, kura šūnu nodotā informācija ir labā un kura sliktā. Lai to izdarītu, salīdzina paraugus no veseliem indivīdiem un paraugus no tiem, kam ir slimība, un skatās atšķirības. Tādā veidā cenšas izšķirot, kura ir šūnu sūtītā draudu vēstule.
Vaicāta, vai tas nozīmē, ka nākotnē nebūs jādodas uz laboratoriju nodot asins analīzes, bet mājas apstākļos varēs pārbaudīt urīnā ar testa strēmelīti, pētniece sacīja: “Esmu dzirdējusi, ka uz to tiecas – vienkāršot analīžu metodes un arī to, lai tas pacientam nebūtu sāpīgi un nesagādātu neērtības – urīnu nodot neērtības nesagādā, esam to darījuši arī līdz šim, bet nonākt līdz tam, lai tā būtu vienkārši testa strēmele un mēs redzētu – ir vai nav, tur vēl ir ilgs ceļš ejams, jo šobrīd redzams, ka tā valoda jeb instrukcijas, ko šūnas viena otrai sūta, ir pietiekami daudzveidīgas, un vajag atšifrēt, kurš ir tas drauds. Šobrīd ir lielas svārstības starp paraugiem, lai konkrēti identificētu, ka, lūk, ja mēs redzam šādu ziņu, tad tā būs tā, kas pateiks, ka tiešām ir audzējs. Uz tādu vienkāršu testu, protams, visi sliecas. Ja izdosies atklāt un izdarīt, tad, protams, tas atvieglos daudziem iespēju laikus diagnosticēt un laikus novērst, un kopumā dzīvot veselīgu un labāku dzīvi.”
Savukārt, runājot par viņas kolēģi šajā pētījumā Christina Bajo Santos, Riekstiņa pauda, ka viņa ir ļoti apdāvināta, gudra, ļoti labi prot prezentēt un stāstīt sarežģītu materiālu. “Viņa ir ļoti gaiša, priecīga un optimistiska kā cilvēks un tiešām tic, ka viņa izpētīs, atklās un izdarīs un ka būs šis tests kādreiz nākotnē. Es tiešām novēlu šo rezultātu sasniegt,” teica profesore.
Christina Bajo Santos, runājot par to, kā ir dzīvot un strādāt Latvijā, sacīja tā: “Manuprāt, Latvija ir viena no retajām vietām uz Zemes, kur patiesi var piedzīvot visus četrus atšķirīgos gadalaikus. Latvieši pēc manas līdzšinējās pieredzes ir draudzīgi, darbīgi, un jāsaka – jūs arī labi protat vairākas valodas! Jā! Daudzi latvieši prot trīs līdz četras valodas. Man patīk tas, ka Rīga ir mājīga un pievilcīga pilsēta dzīvošanai. Te virmo gan kultūras pasākumi, gan ir jaukas kafejnīcas. Vēl vilinošāk ir tas, ka jūra un meži ir tikai īsa, nepilnu 30 minūšu braucienā no pilsētas centra. Lielākais trūkums, manā skatījumā, ir laika apstākļi ziemā – tās man kā spānietei šķiet ļoti aukstas.”
Teksta autore: Zane Lāce-Baltalksne (Latvijas Radio žurnāliste), publicēts lsm.lv