Laikraksts “Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 5 (664), 2026. gada 25. Maijs
Autors: ILZE KUZMINA
Dienā, kad intervēju profesori Aiju Linē, viņa vēl ir Biomedicīnas pētījumu un studiju centra (BMC) zinātniskā direktore, kā arī šajā centrā vada vēža biomarķieru izpētes grupu. Jau no jūnija šis darbs turpināsies Nacionālajā pētniecības un inovāciju institūtā, kurā apvienojas BMC ar Organiskās sintēzes institūtu. Šajā sarunā jautāju, kā pētniecība turpināsies apvienotajā institūtā, gan par to, kas jau izpētīts onkoloģijas diagnostikā.
Kopā ar kolēģiem ilgstoši strādājat, meklējot metodes agrākai audzēju diagnostikai. Kādi ir panākumi un kā pēdējos, piemēram, 10 gados uzlabojušās iespē jas agrīni diagnosticēt audzējus?
Es teiktu, ka acīmredzams progress panākts samērā nesen. Pagaidām gan šie izstrādātie biomarķieru testi, ar dažiem izņēmumiem, vēl nav plaši pieejami un izmantoti klīnikā. Taču domāju, ka samērā tuvā nākotnē vismaz daļa no izstrādātajiem jaunajiem testiem nonāks pie pacientiem. Nav runa tikai par Latviju, arī pasaulē kopumā asins testi vēža diagnostikai vēl nav plaši izmantoti.
Tuvāk prakstiskajam pielietojumam ir tā sauktās šķidrās biopsijas metodes. Ar to palīdzību asinīs var monitorēt, kā mainās audzēja mutāciju profils. Tas nozīmē, ka asins paraugā tiek detektēta šūnas brīvā DNS, kuras fragmenti nākuši no audzēja šūnām un satur audzēja šūnu mutācijas. Mērot šo mutāciju daudzumu, var spriest, vai pacientam, kuram izoperēts audzējs, slimība atgriežas vai nē. Tas dod iespēju savlaicīgi detektēt recidīvus, kā arī secināt, vai organismā esošajās vēža šūnās ir radušās jaunas mutācijas.
Par šķidro biopsiju sauc jebkuru analīzi, kurā organisma šķidrumos tiek detektētas vēža šūnas jeb no tām radušās molekulas. Visbiežāk tās ir asinis, bet tas var būt arī urīns, siekalas, piena paraugi vai tamlīdzīgi. Tātad šajā gadījumā netiek ņemta audu biopsija no audzēja, bet šķidruma paraugā detektētas vēža šūnu molekulas. Šādi testi jau ir komerciāli pieejami, tātad tie ienāk klīnikā.
Šķidrajām biopsijām ir vairāki pielietojumi, taču tās visvairāk ir attīstījušas pretvēža terapijas efektivitātes monitorēšanā. Tātad pacientiem, kam jau ir diagnosticēts audzējs, ar šķidrās biopsijas metodi asinīs var monitorēt audzēja izmaiņas vai arī savlaicīgi diagnosticēt recidīvu. Otrs pielietojums varētu būt agrīna diagnostika, bet šim mērķim pielietot šo metodi būtu grūtāk, jo šajā gadījumā konkrēti nezinām, ko meklējam asins paraugā. Ja pilnīgi neko nezinām par konkrētā pacienta audzēju, tad varētu veikt visas šūnu brīvās DNS sekvencēšanu. Tā var mēģināt atklāt izmaiņas, kas varētu liecināt par audzēja klātbūtni.
Runājot par agrīnu diagnostiku, zinu, ka ir vairāki asins testi, ko pašlaik testē klīniskos izmēģinājumos. Tomēr, cik man zināms, plaši lietoti tie vēl nav.
Atgriežoties pie šķidrās biopsijas metodēm, arī jūs pati strādājat pie pētījuma šajā jomā. Kā ar to veicas?
Tas, ko pētām, ir tā sauktās ekstracelulārās vezikulas. Tās ir mazas: no 50 nanometriem līdz vienam mikro metram. Tie ir pūslīši, kas ir apņemti ar šūnas membrānu.
Šādas vezikulas sekretē ne tikai cilvēka organisma šūnas, bet faktiski visas dzīvības formas, ieskaitot baktērijas, sēnītes. Daļa vēža šūnu sekretēto vezikulu paliek audzēja audos, bet daļa nokļūst asinsritē. Vezikulās, kas ir vēža pacienta organismā, ir dažādas molekulas, kas nākušas no vēža šūnām. Tāpēc cilvēka asins paraugā varam atrast vēža šūnu producētās vezikulas, un, analizējot vai nu to RNS (ribonukleīnskābi), vai proteīnu sastāvu, varam spriest gan par audzēja klātbūtni, gan par molekulārām izmaiņām audzējā. Šī ideja gan nav ļoti jauna. No brīža, kad vezikulas atklāja, tās daudz pētītas.
Vezikulas ir visiem, taču svarīgi, ka daļa no vēža pacientu asinīs atrodamajām vezikulām ir nākušas no audzēja audiem. Līdz ar to, paņemot asins paraugus un analizējot vezikulas, var diagnosticēt audzēju vai arī prognozēt tā attīstību. Diezgan daudzi, tai skaitā mēs, esam veikuši dažādus pētījumus, analizējot RNS saturu vezikulās. Mums izdevies atrast virkni RNS molekulu, kas varētu kalpot kā biomarķieri krūts vēža diagnostikai. Lielākajai daļai līdz šim atrasto marķieru ir samērā augsts specifiskums, bet zema jutība. Tas nozīmē, ka marķieris ir sastopams tikai nelielai daļai pacientu, visbiežāk 10 līdz 20% pacientu. Tātad viens marķieris var būt izmantojams tikai desmitajai daļai pacientu. Var, protams, mēģināt kombinēt, likt kopā vienā testā daudzus šādus marķierus, bet jo vairāk dažādus marķierus vienā testā ievieto, jo šādus testus grūtāk validēt klīnikā. Tāpēc ar pašreizējām tehnoloģijām būtu diezgan grūti panākt, lai šādi testi nonāktu klīnikā. Tas ir secinājums, pie kā esam nonākuši pēc 10 gadus ilgiem pētījumiem.
Pie līdzīgiem secinājumiem nonākušas arī citas zinātnieku grupas, kuras šajā jomā strādājušas.
Cik tad gadi paiet no kāda zinātnieka atklājuma līdz tam, lai šo atklājumu izmantotu vēža diagnostikā un ārstēšanā?
Vairāk nekā 10 gadi noteikti. Gribētos teikt, ka tuvāko dažu gadu laikā sagaidīsim vismaz pirmos molekulāros testus vēža novērošanai.
Vai tie būtu pieejami citur pasaulē vai Latvijā arī? Un cik lielā mērā esošā finansējuma ietvaros Latvijas ārstniecības iestādēm ir iespējams izmantot jaunākos medikamentus un metodes?
Finansējums, protams, ir liela problēma, bet ir arī pozitīvie piemēri, kad ir iespējams izmantot to, kas izveidots salīdzinoši nesen. Piemēram, pirms pāris gadiem arī Latvijā ienāca Oncotype tests. Ar tā palīdzību analizē gēnu aktivitāti audzēja audos krūts vēža pacientēm, kam tas izoperēts pirmajā vai otrajā stadijā. Nosakot, vai pacientei ir augsts risks, ka slimība atgriezīsies, tests palīdz izlemt, vai konkrētajai pacientei nepieciešama ķīmijterapija, kurai ir daudz nepatīkamu blakņu. Ja risks ir zems, bez ķīmijterapijas var iztikt. Šis tests pasaulē ir plaši lietots jau vairāk nekā desmit gadus. Bija laiks, kad tas Latvijā nebija pieejams, bet tagad ir.
Jau pirms dažiem gadiem atklājāt, ka fiziskās aktivitātes palīdz cīnīties ar krūts vēzi. Vai notiek pētījumi par aktīva dzīvesveida ietekmi arī uz citiem vēža veidiem?
Droši vien, ka jā, taču mums pašiem nav bijusi iespēja šo tēmu turpināt. Pašlaik mēģinu pieteikt nākamos projektus šajā tēmā, lai iegūtu finansējumu. Mūsu mērķis ir iegūt dziļāku izpratni par molekulārajiem un šūnu procesiem, kas notiek cilvēka organismā fiziskas slodzes laikā un noskaidrot, kā šie procesi ietekmē audzēja uzvedību.
Mūsu pirmais pētījums bija sekmīgs: pētījumā tika iesaistītas krūts vēža pacientes, kas saņem neo adjuvantu ķīmijterapiju. Tā ir ķīmijterapija, ko dod kursu veidā apmēram pusgadu, lai samazinātu audzēju un padarītu to operējamu. Pētījumā iesaistītās pacientes regulāri – divas līdz trīs reizes nedēļā – trenējās, veicot speciāli izstrādātas, personalizētas treniņu programmas. Pirmkārt, mēs redzējām, ka pacientēm, kuras trenējās ķīmijterapijas efektivitāte bija augstākā kā kontroles grupai. Otrkārt, analizējot audzēja audus, noskaidrojām, ka pacientēm, kas trenējās, šūnu sastāvs un gēnu aktivitāte audzēja audos atšķīrās no kontrolgrupas – tām pacientēm, kas ķīmijterapijas laikā savus ikdienas paradumus nemainīja.
Treniņgrupai bija ievērojami izmainīts imūnšūnu sastāvs un imūnšūnu aktivitāte. Mūsu hipotēze par fiziskās aktivitātes mijiedarbošanos ar audzēju, ir, ka katra treniņa laikā asinīs no dažādiem audu rezervuāriem, piemēram, liesas vai kaulu smadzenēm, nonāk imūnšūnās, kas ir aktivēties un migrēt spējīgas. Jau iepriekš bija pierādīts, kā divdesmit minūšu laikā pēc treniņa sākuma, piemēram, NK šūnu proporcija asinīs var paaugstināties līdz pat 10 reizēm. Pēc tam šīs šūnas var infiltrēties audzējā un tajā iznīcināt vēža šūnas. Tādējādi katra treniņa laikā audzējā mazliet palielinās aktivētu imūnšūnu daudzums, kas spēj cīnīties ar vēzi.
Tas droši vien notiek, pateicoties dažādu faktoru mijiedarbībai, jo palielinās gan asins plūsma, gan asinīs paaugstinās dažādu hormonu, neirotransmiteru un citokīnu koncentrācijas. Piemēram, būtiska nozīme ir interleikīnam 6 un adrenalīnam. Tāda ir hipotēze, ko mēs gribētu tālāk testēt un pārbaudīt. Ieguvums pacientiem būtu, ka, balstoties uz šiem datiem, mēs varētu izstrādāt precīzāku treniņu programmu, kas labāk stimulētu tieši tos procesus, kas ir labvēlīgi audzēja iznīcināšanai.
Diemžēl naudas nepietiek arī kvalitatīvu un nepieciešamu zinātnes projektu finansēšanai. Bet vai projektiem, kas attiecas uz veselību un salīdzinoši lielo onkoloģisko slimnieku skaitu nebūtu jābūt prioritāriem?
Tas ir diezgan normāls process, ka neizdodas gūt finansējumu. Latvijas Zinātnes padomē konkurss ir tāds, ka finansējumu iegūst mazāk kā viens no 10 projektiem. Pietiek, ja recenzents atrod kaut vienu trūkumu, ko uzsvērt, lai projekts netiktu apstiprināts.
Un, manuprāt, nav pamata teikt, ka kādi projekti ir prioritārāki par citiem. Tāpēc jau tas ir atklāts konkurss, kurā visi startē ar vienādiem noteikumiem. Taču ir arī tā, ka jebkurā konkursā ir zināms laimes spēles elements, un savu lomu nospēlē arī veiksme.
Taču turpinās citi pētījumi, piemēram, jau minēto ekstracelulāro vezikulu jomā. Pētām konceptuāli jaunu tehnoloģiju, kuras princips ir balstīts nevis uz vezikulu molekulāro saturu, bet gan uz to, kādā veidā tās ietekmē speciāli konstruētas biosensora šūnas. Pētījumā ņemam pacientu vai veselu cilvēku asins paraugu, izdalām vezikulas, pievienojam biosensora šūnām un skatāmies, kā mainās gēnu aktivitāte. Sagaidām, ka vēža pacientu asinīs esošās vezikulas ietekmēs tādus procesus, kādus neietekmē vesela cilvēka vezikulas.
Ja šī hipotēze apstiprinātos, ar laiku praksē varētu ienākt principiāli jauna veida šķidro biopsiju testi, kas balstīti nevis uz vēža šūnu molekulu noteikšanu, bet gan to funkcijām.
Kad uzsākts šis pētījums un cik tālu šajā izpētē esat tikuši?
Tas ir BioPhot platformas projekts, kur princips ir, ka katrs projekts nav ilgāks par vienu gadu. Šī viena gada laikā jāspēj paaugstināt tehnoloģijas gatavības līmeni par vienu pakāpi. Ja projektu piesakot, bijām TRL 2, tad viena gada laikā mums jāsasniedz TRL 3 līmenis. Ja izdosies, varēsim pieteikties nākošajā kārtā ar cerību saņemt finansējumu nākošajiem soļiem. Tātad viena gada laikā ir jāspēj paspert vienu būtisku soli.
TRL ir termini, kas raksturo tehnoloģijas gatavības līmeni. TRL 1 ir tikai hipotēze. TRL 2 nozīmē, ka jau ir pierādījumi šai tehnoloģijai, bet nekas vēl nav validēts praksē. TRL 3 līmenī pētnieki jau spēj parādīt, ka iecerētā tehnoloģija var strādāt. Tātad pirmā gada mērķis šajā pētījumā ir noskaidrot, vai šāda ideja varētu strādāt.
Droši vien jūsu pētījumu ietvaros jāsadarbojas arī ar ārstniecības iestādēm. Kāda šī sadarbība ir? Vai ir kaut kas, piemēram, ārstu pārslodze, kas traucē šo sadarbību?
Nevienu no šiem pētījumu nevaram veikt bez sadarbības partneriem klīnikā. Ārsti, protams, ir pārslogoti, un līdzdarboties pētniecībā viņiem ir papildus darbs. Tomēr mums ir ļoti veiksmīga sadarbība ar Rīgas Aus trumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Krūts vēža ķirurģijas nodaļu. Mūsu projektos iesaistījušies ār sti prof. Jānis Eglītis un Kristaps Eglītis, palīdzot savā klīnikā organizēt klīniskos pētījumus un tajos iesaistot pacientus. Krūts vēža un fiziskās aktivitātes pētījumā mums bija sadarbības partneri gan no RAKUS, gan arī no Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijas, kā arī Norvē ģijas, Lietuvas un Igaunijas.
Jūs darbojaties pārmaiņu laikos, jo līdz 31. maijam jūsu pārstāvēto zinātnisko institūciju jāapvieno ar Organiskās sintēzes institūtu. Kā šīs pārmaiņas iespaidos jūsu darbu?
Šīs pārmaiņas vairāk izjūt administrācija, nevis zinātnieki. Nesagaidām, ka šī apvienošanās radikāli mainīs mūsu ikdienu. Apvienošanos vairāk uztveru kā iespēju aktīvāk sadarboties un veidot kopīgus projektus ar citiem pētniekiem, jo īpaši ķīmiķiem. Tas uzlabo tehnisko nodrošinājumu un paplašina jautājumu loku, ko būsim spējīgi pētīt. Tātad tā ir iespēja, kuru var izmantot, bet var arī turpināt darboties tāpat kā to darījām tad, kad bijām atsevišķas institūcijas. Tomēr kopumā noskaņojums ir pozitīvs un sagaidām, ka 1+1 būs vairāk nekā 2.
Pētījumi varēs kļūt plašāki un dziļāki?
Jau konsolidācijas ietvaros bija iespēja pieteikt projektus, kuros savu kompetenci varējām apvienot. Tie bija speciāli granti sadarbības veicināšanai starp abu institūciju zinātniekiem. Bez lielas domāšanas un piepūles, parunājot par to, ko dara viena pētnieku grupa un ko dara otra, nonācām pie ļoti sakarīgas sadarbības projekta idejas. Tagad tas noslēdzies ar interesantiem rezultātiem.
Kopdarba tēma bija peptīdu nukleīnskābju piegāde šūnās, izmantojot ekstracelulārās vezikulas. Peptīdu nukleīnskābes ir sintētisks DNS analogs, ko var izmantot līdzīgi kā antisense oligonukleotīdus. Viena no galvenajām problēmām, kas kavē šo molekulu aktīvu izmantošanu terapijā ir tas, ka tām ir ļoti grūti iekļūt šūnā. Savukārt mūsu pētītās ekstracelulārās vezikulas ļoti plaši tiek izmantotas kā zāļu piegādes līdzeklis. Pētījumā mēģinājām šīs peptīdu nukleīnskābes molekulas ‘iepakot’ vezikulās un ar to palīdzību nogādāt vēža šūnās, kas arī izdevās. Līdz ar to pirmo reizi parādījām iespēju peptīdu nukleīnskābes nogādāt šūnās ar vezikulu palīdzību, kas tālāk paver plašas iespējas tās izmantot jaunu terapijas līdzekļu izstrādei.